Menu
Viena Diena II
8:30 NO RĪTA… Šo rītu biju pavadījis savādāk nekā iecerēts, un tas nozīmēja sačakarētu dienas sākumu. Raimonda bija atbraukusi man pakaļ ar dienesta auto, tā kā sieva bija pievākusi manu. Mēs bijām ceļu policisti, kam šodien uzticēts netrafarets sudrabots vāģis, kurā oda pēc jaunas mašīnas svaiguma. Formas nebija jānēsā, lai tās mūs nenodotu ātruma pārkāpējiem. Es izvēlējos ietērpties gaišzilā t-kreklā ar V veida piegriezumu un tumši zilās džinsa biksēs ar gaiši izbalotiem elementiem. Iesēdies mašīnā, es nebiju pārliecināts, vai viņai bija prātīgi vilkt mugurā tik īsus svārkus. Sievietes kājas laupīja visu uzmanību no ceļa. Viņa bija ģērbusies baltā, vienkāršā kreklā un šauros, tumši zilos svārkus, kas piešķīra akcentu dibena apaļumiem. 12:30 PA DIENU… Raimonda joprojām skaidroja man, ka lieliski iekļaujos priekšnieka lomā, un ka citi ar kuriem viņai devies strādā bija samērā rupji un nekompetenti. Dažas stundas vēlāk pievērsāmies darbam uz šosejas un pēc tam atgriezāmies pilsētā. Pēc pusdienām atsākām. Es nespēju atvairīt pārliecību, ka vismaz šajā jomā man ir diezgan labi panākumi. Pēc pusstundas, kad iesita spēcīgā dienas saule, Raimonda sāka svīst, un pēkšņi es pamanīju, cauri kreklam vīdam gaiši zilu mežģīņu krūšturi. Viņai ir brīnišķīga āda, gaiša un nevainojama. Es vēlētos skūpstīt ikkatru tās centimetru. Taču, ja acis es vēl spēju kontrolēt, ar ožu bija pavisam citādi. Viņa… kā lai to izsmalcināti pasaka? Viņa brīnumjauki smaržoja. Nevis pēc mākslīgām smaržām, vai kaut kā tamlīdzīga. Viņa smaržoja pēc tīriem sviedriem. Tā bija patīkama smarža. Viņa…Laikam jau neizdosies to izsmalcināti aprakstīt. Patiesībā es gribēju sacīt, ka viņa smaržoja pēc seksa. Nevis tādā nozīmē, it kā nupat būtu ar to nodarbojusies, bet it kā tā būtu pati viņas esība. Īsu mirkli es jutos tā, it kā man galvā būtu noklikšķējis kāds slēdzis. Spēju domāt tikai par to, kā skūpstu viņas muti, iekožos viņas kakla maigajā ādā, rauju nost viņas drēbes un laizu viņas krūtsgalus. Protams, neko tādu es nedarīju. Taču tajā brīdi gribēju to par visu vairāk pasaulē. Atskatoties atpakaļ, tas šķiet mulsinoši, tomēr es nepūlēšos aizbildināties; varu atgādināt tikai to, ka biju spēcīgs un veselīgs puisis pašā jaunības briedumā. Un viņa bija pievilcīga sieviete, kaut arī gadus piecus vecāka par mani. Turklāt vēl jāatceras vienkāršais fakts, ka man ir sieva Kitija. Taču, tagad viņas klāt nebija un fantāzija nav aizliegta. Vai ne? Mana pašpārliecība par savām spējām auga, un kopā ar Raimondu es jutos arvien brīvāk. Ja ņem vērā visus šos apstākļus, par manu reakciju nav jābrīnās. Tomēr tobrīd es jutos tik iztrūcies un samulsis, kā var justies tikai jauns cilvēks. Raimonda paskatījās lejup uz to, ko mana roka veltīgi pūlējās aizsegt. - Labi, es uzskatīšu to par komplimentu. Ja no kauna varētu nomirt, tas ar mani būtu noticis. - Vai tu vēlies tikt ar to galā pats? - Raimonda nepiespiesti noprasīja. - Vai labāk gribētu partneri? - Kā, lūdzu? - Es apstulbis atjautāju. - Beidz! Viņa pamāja uz manām rokām. - Pat tad, ja tev izdotos novērst domas no tā, tas tik un tā izsitīs tevi no līdzsvara. - Viņa klusi, guldzoši pasmējās. - Tev vajadzēs par to parūpēties, pirms mēs turpinām darbu. Varu atstāt to tevis paša ziņā, vai arī mēs varam atrast ērtu, klusu vietu un divatā noskaidrot, kurš par kuru ir pārāks. Nevērīgais tonis pārliecināja mani, ka esmu viņu pārpratis. Tad viņa paskatījās uz mani ar viszinīgu smīnu, un es aptvēru, ka esmu sapratis pilnīgi pareizi. Sastomījos, meklēdams pieklājīgus vārdus, lai izlīdzinātu radušos situāciju. Raimonda pabolīja acis, un aizkaitinātā izteiksme izskatījās dīvaini. - Bet tas… - es mēģināju sacīt, - tas… Viņa ar asu kustību mani pārtrauca. - Lai ko tu teiktu, es visu to neapšaubāmi esmu dzirdējusi agrāk. Bet dzīvei ir tikai noteikts prieka brīžu daudzums. Tāpēc es tev jautāju: vai tu vēlies seksu? Bezpalīdzīgi paraustīju plecus, zinādams, ka nav jēgas to noliegt. - Vai tu vēlies seksu ar mani? Es joprojām jutu viņas smaržu. Tajā brīdī es to vēlējos vairāk nekā jebko citu. - Vai tu esi vesels? - Viņa nopietni jautāja. Pamāju ar galvu, juzdamies pārāk izsists no sliedēm, lai atklātais jautājums mani iztrūcinātu. - Ļoti labi. Ja pareizi atceros, tepat netālu ir klusa, kokiem apaugusi stiga. Viņa paradīja kur iegriezties. Es izslēdzu motoru. Atmiņa viņu nebija vīlusi. Zem divu koku nolīkušajiem zariem, blakus nelielai klintij, pletās klusa vieta, ko biezi krūmi aizsargāja no nevēlamām acīm. Tūlīt kļuva skaidrs, ka Raimonda nebūt nav iecerējusi dīku pēcpusdienas gulšņāšanu siltā zālītē. - Pavirzies uz priekšu, viņa pavēl un, atpogā manas bikses. Paliekusies uz priekšu, viņa novieto galvu virs mana klēpja, liekot manām kājām atplesties. Es pārsteigts ievelku elpu. Mana sirds dauzās kā negudra. Tas nav pareizi. Viņa ieslēpj degunu manā klēpī. Es ieķeros viņas tumšajos matos un skaļi ievelk gaisu nāsīs. - Tu lieliski smaržo, Raimonda. Ja šorīt, kad pamodos, man kāds būtu mēģinājis pastāstīt, ko es darīšu pēc vairākām stundām, es nemūžam tam neticētu. Raimonda pasniedzas pēc bikšu pogas, un nolaiž bikses, tas nepavisam nebija ciets, bailes bija pārņēmušas ne tikai manas smadzenes, bet arī ķermeni. Viņa saberzē plaukstas, un tas kļūst cietāks. Raimonda iemasē siekalas manā klēpī un ar garajiem, spēcīgajiem pirkstiem maigi glāsta to. Es ievaidos. Viņas pieskārieni ir patīkami. - Vai tev patīk? Es dzirdu smaidu viņas balsī. - Mmm. Es virzos lejup un ieslidinu plaukstas starp viņas padusēm, līdz manas plaukstas skar viņas krūtis, un es spēji ievelku elpu, kad pirksti apkļauj tās un maigi pamīca silto miesu. Mans augums instinktīvi izliecas, tuvinot locekli viņas mutei. Manas rokas pierimst, es tikmēr elsoju, alkdams pēc jaunām izjūtām. Tik liels un vēl augošs… Mans loceklis slejas virs gurniem. Es nolaižu skatienu un ieraugu viņas šķelmīgi nerātno smaidu. Viņai mans izbrīns sagādā prieku. Es krampjaini noriju siekalas. Es vēlos, lai viņa to nolaiza. It kā spēdama nolasīt manas domas. Raimonda izdveš. - Hmm… labi, lai notiek! Es pasmaidu. Iespļāvusi vēl dažas piles plaukstā, viņa saberzē rokas, līdz veidojas gļotām līdzīga slidīga viela. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no manis, Viņas lūpas ir pavērtas, un viņa pavisam lēni, maigi iekožos apakšlūpā, bet pēc tam pārlaiž meli pār to. Manas acis satumst un ieplešas. Viņa pasniedzas un satver manu locekli plaukstā, tik spēcīga, ka es jūtu kā tas pulsē. Viņa virza roku augšup un lejup, un man aizraujas elpa. Es uzlieku rokas uz viņa galvas, ļaudams viņai turpināt pašai, un aizveru acis, kad viņa virza plaukstu augšup un lejup. Es nedaudz paceļu gurnus, tiekdamies viņai pretī, un viņa satver viņu ciešāk. Pār manām lūpām izlaužas vaids. Pēkšņi es atceros par Kitiju. Viņas vārdu. Mūsu attiecības. Atceros prieka mirkļus ko pavadījām kopā. Manī ierunājas sirdsapziņa. Raimonda izmantojot mirkli, kad manas acis ir aizvērtas, paliecas uz priekšu. Lūpām aptvērusi locekli, viņa bikli pārlaiž mēli pār galviņu. - Ak… Raimond… - Es satrūcies atveru acis, un saķeru viņu aiz zoda. Cenzdamies atraut lūpas no sava locekļa. - Hmm…Raimonda tikai turpina, nelikdamās ne zinis. Mans loceklis ir vienlaikus ciets un patīkami maigs, un tas garšo pārsteidzoši labi, sāļi un gludi. - Jēziņ, - es ievaidos, un mani plakstiņi notrīs. – Raimond, es nevaru, tā nedrīkst, tas ir nepareizi, pārstāj, lūdzu, es esmu precēts. Viņa pavirzās tālāk, lai varētu paņemt manu locekli mutē visā tā garumā. Es iestenos atkal, un mani pārņem sajūsma un skumjas vienlaicīgi. Es to spēšu. Man izdosies. Raimonda ar mēles galu apraksta loku ap locekļa galviņu, un es sarāvies paceļ gurnus. Zobus sakodis, es saraujos vēlreiz, un viņa ievelk manu locekli vēl dziļāk mutē, atbalstīdamās pret maniem augšstilbiem. Tie saspringst zem viņas plaukstām. Es cieši satveru viņu aiz matiem un viņa sāk kustēties straujāk. - Jā… mazā… tā ir labi, es nomurminu. Un viņa darbojos arvien spēcīgāk, laizdama mēli pār mana iespaidīgā locekļa galviņu. Paslēpusi zobus aiz lūpām, viņa sacērt žokļus, un es spēji izpūš elpu. - Jēzus. Mana sieva, nekad nav spējusi paņemt tik dziļi. – es čukstu. - Hmm… Raimonda ievelk locekli dziļāk mutē, līdz jūtu tā galu atduramies pret rīkli, un virzās atpakaļ, vienlaikus darbodamās ar mēli, it kā mana miesa būtu sūkājamā konfekte. Mans tvēriens kļūst arvien spēcīgāks, viņa velk peni dziļāk un dziļāk, ne mirkli nepiemirsdama apļot mēli. - Es beigšu tev mutē, - es elsodams brīdinu. - Ja to negribi, pārtrauc tūlīt pat. Sieva nekad nav ļāvusi beigt mutē. Es virzu gurnus augšup, manas acis ir plati ieplestas, tajās vīd izbrīns un baudkāras alkas... Es alkstu pēc viņas mutes… Esmu spēcīgi sagrābis Raimondas matus. Viņa darbojās vēl spēcīgāk un piepešā uzplūdā atsedz zobus. Tas ir pēdējais piliens. Es iesaucos un sastingstu, viņa jūtu siltu, sāļu šķidrumu ietekām rīklē un nesteidzās to norīt. Viņai tas patīk. Viņa atgulās krēslā un es vēroju kā viņai pār lūpām notek mana sperma. JA VĒLIES TURPINĀJUMU, RAKSTI UZ – everests1234@inbox.lv
Autors: Režisors. Pievienots: 17.06.2022
Šajā mājaslapā tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu Jums labāko iespējamo mājas lapas pārlūkošanu.   Privātuma politika   Sīkdatnes
Pieņemt