06:30 NO RĪTA. Atveru acis no trauslā miega un bažīgi ielūkojos pulkstenī. Viss kārtībā, es neesmu aizgulējies. Grozu galvā vakardienas sarunu un es nezinu, vai tas bija joks vai arī man tiešām kā pirmo pārinieku piespēlēs sievieti. Minējumi ir kaitinoši. Turklāt visu vēl papildina mans gaidpilnais satraukums un bailes. Šī būs pirmā reize, kad došos uz izsaukumu kā inspektors! Vai tiešām esmu tam gatavs? Piepeši manī atdzīvojas viss iepriekšējo četru nedēļu laikā pārdzīvotais - eksāmeni, stress, negulētas nakts, dedzīgs, bet psihiski nevesels pasniedzējs, stingrie ierobežojumi, smagie likumi, vizināšanās policijas busiņā un gaidāmā spriedze par kārtējo izsaukumu, kura rezultātu nekad neparedzēs. Pārsteidzoši, taču man pat izdodas savaldīties. Zemapziņa ir apbrīnās pārņemta. Un tad es pamanu savu locekli, kas slejas augšup zem segas. Paveros uz Kitiju, kas guļ man līdzās. Viņa pārsteigti jūt ka es pievelku viņu sev klāt un noskūpstu uz galvvidus. Nepaguvis novilkt viņas koši sarkanās krāsas biksītes, kā dzirdu negatīvu piezīmi un mana roka tiek aizgaiņāta kā uzmācīgs kukainis. “Iesim nomazgāties” Es pieliecos un klusi iečukstu Kitijas ausī. Nemaz nezināju, uz ko ir spējīgs mans ķermenis, ka tas var saspringt kā stīga, man bija nepieciešams orgasms, turklāt ar steigu. Rīta sekss dušā… Jā… Tas nav noticis jau vairāk kā divus mēnešus un nav fakts, ka tas notiks arī šorīt, kaut arī man vajadzētu atbrīvoties no spriedzes, kas mani tur un neatlaiž jau četras nedēļas. Žēl, ka Kitija to nespēj saprast. Bauda tagad būtu vārdiem neaprakstāma un es jūtu kā loceklis sāk pulsēt spēcīgāk. Es ilgi nekavējos un vēlreiz aizslidinu plaukstas lejup, pie viņas vēdera. Elpoju arvien straujāk. Viņa pie muguras jūt manu piebriedušo locekli un šī doma ir neticami uzbudinoša. “Ne tagad Mark” Viņa aizkaitinoši izdveš. “Ne tagad Mark” Es klusi pie sevis atkārtoju, un tā katru reizi. Sakožu zobus un ar kāju izsperu segu no gultas un pieraujos sēdus. Kitijas sejā parādās izteiksme, kas liecina, ka viņa tūlīt iejauksies. “Jēziņ, Mark, cik gan tu reizēm vari būt kaitinošs” Mēs pieceļamies no gultas un es taisnā virzienā dodos uz vannas istabu, kamēr Kitija ievīstās biezā halātā. “Tev tā pat laiks celties.” Es nomurminu. “Man šodien ir brīvdiena, vai jau esi aizmirsis par mūsu vakardienas sarunu?” Es dzirdu apslēptas dusmas viņas balsī. “Es teicu, ka šodien došos apciemot savu māti” Sasodīts! Kā šī saruna piepeši ievirzījās tik nopietnā gultnē? Viņa uzklupa man ar to gluži kā ar negaidītu eksāmenu. “Es tevī klausos katru sasodītu dienu un visu es ļoti labi atceros, bet tu mani uztver kā draugu nevis savu vīru. Velns, Kitija, es pat nedrīkstu vairs tev pieskarties!” “Pie Velna, Mark ko tu tur muldi?!” Viņa noteica. “Katru reizi tu mani atraidi, vai vēl sliktāk norāj. Un tagad es iešu uz dušu, jo jau kavēju darbu” Aizcirtu durvis. Paliecos uz priekšu, atgriežu flīzētajā sienā iebūvētu krānu un ieslēdzu dušu. Ūdens ir aicinoši karsts. Kitija atver durvis un bažīgi palūkojās uz mani. Aizrit ilgs klusuma mirklis, kamēr es aizverdāms acis, ieziežu matus ar dušas želeju un klusi ceru, ka Kitija halātu jau ir nometusi uz grīdas un tūlīt būs pie manis. Loceklis jau atkal ir ciets. Es atveru acis un izmisīgi cenšos saskatīt savu sievu kailu, cauri karstajam, putainajam ūdenim, taču viņa jau bija prom. 07:30 NO RĪTA Kitija jau ir prom. Un, laikam, gribot man ieriebt, paņēmusi mašīnas atslēgas, kaut arī mēs nebijām tā vienojušies. “Sasodīts!” Protams, ka es mīlu savu sievu, taču reizēm viņa var būt īsta kuce. Parasti viņa tā nerīkojās. Iezvanās telefons, izraujot mani no pārdomām. Ekrānā parādās nepazīstams numurs. “Halo” Es atbildu kā idiots. “Mark?” Sieviete atviegloti iesaucās. “Raimonda?” Es pārjautāju. “Kā tu uzminēji?” Viņa ziņkāri painteresējās. Raimonda vēl bija tikai ierindnieks. Pavisam nepieredzējusi un jauna dienestā, taču ļoti pamanāma. “Tavu balsi ir grūti sajaukt” Es paraustu plecus, un tikai pēc tam es saprotu, ka esmu pateicis lielu muļķību. Nu kurš tā runā? Brīdi valdīja klusums. Pārāk liels klusums. “Priecājos, ka tu nemāki lasīt domas” Viņas balsī jūtama pavedinoša nots. Mana sirds iepukstas straujāk un manās lūpās atausts nerātns smaids. “Vai nervozē?” Raimonda klusi iejautājas. “Protams” Runādams pa telefonu, esmu aizstaigājis līdz istabai un apsēdies krēslā. “Es arī” Viņa sazvērnieciski pačukst. Tas ir jāpārstāj, es esmu precēts vīrietis. “Vai tu jau esi iecirknī?” “Aha” “Klau, ceru, ka tu neiebilsti, bet man būs jāpalūdz, lai atbrauc man pakaļ. Nedomāju, ka paspēšu uz iecirkni laikā. Mana sieva paņēma mašīnas atslēgas un aizlaidās” Es kautri atzinos. “Man nav iebildumu, zvanīšu, kad esmu lejā.” Noliku klausuli un attopos, ka esmu cieši satvēris savu piebriedušo locekli. Man atkrīt galva un paveras mute. Tik liels un vēl augošs. “Jā, šādi” Es nočukstu un virzu savu roku augšup un lejup. Man acu priekšā kā veca kinolente zibsnī bildītes. “Lūdzu” Es čukstu un Kitija beidzot par mani apžēlojas. Es pasniedzos augšup un novelku viņas kreklu, lai viņu redzētu. Es alkstu piespiest plaukstu pie viņas krūtīm. Viņas balss trīsuļo. Pirksti slīd zemāk un jau ritmiski kustina tos viņā, apļodams īkšķi un ik pa brīdim piespiezdams to pie klitora. Otru roku es izmantoju, lai atglaustu matus no sejas un tikai tad es saprotu, ka tā nav Kitija, bet gan Raimonda, kas sēž man virsū. “Jā, mazā” Es nedaudz paceļu gurnus, un satveru savu locekli vēl ciešāk. Es sāku elpot straujāk un Raimonda sagrābj manu locekli un ievada to sevī, es beidzu acumirklī, apmaldījies starp fantāziju un realitāti, kur nav ne stingro, ne elastīgo ierobežojumu. 8:30 NO RĪTA – TURPINĀJUMĀ…