Ar Vilni nevarējām sagaidīt sievu un Kārli, izdomājām, ka jāiet skatīties, kur šie palikuši. Izgājām no vasarnīcas, ārā jau bija tumšs, mēness gan spīdēja, kā laterna pie debesīm. Ejot tuvāk jūrai, starp jūras šalkām dzirdam klusus sievietes kunstienus, bija skaidrs, ka tie ir sievas. Vilni klusiņām: tu dzirdi? Es klusu: dzirdu. Vilnis: traucēsim, vai pavērosim? Es: pavērosim. Ar Vilni klusām līdām pa kāpām līdz piegājām pavisam tuvu abiem palaidniekiem. Sieva četrāpus aiz akmens nometusies smiltiņās un Kārlis no mugurpuses ielauzies viņā kustina gurnus šurpu turpu. Tā mēs ar Vilni šos abus vērojam, ik pa laikam saskatamies un iesmaidām. Pēc dažām minūtēm Kārlis klusu: es tūlīt beigšu. Sieva: beidz, es to gribu sevī. Pēc dažiem grūdieniem Kārlis ieķēries sievas dupsītī kunkstot beidz sievā. Viņa tik klusiņām šo slavē, ka baigais malacis, ka šis lielisks utt. Mēs ar Vilni turma mutes, lai nesāktu smieties. Kārlis izvelk savu locekli no sievas un saka: izsūc pēdējo pili. Sieva: uz ceļiem pagriežas un sāk viņam sūkāt. Kārlis: mmm cik tu labi to proti. Tā viņš sievu visu laiku slavē, kamēr viņa sūkā viņa locekli. Kad sieva beidz sūkā Kārlis: tu esi tik perfekta. Viņa: nu beidz te mani apbārstīt komplimentiem, parasta sieviete esmu. Kārlis: nē, tu esi neparasta. Sieva: nu varbūt nedaudz. Tā abi runājoties aizčāpu uz jūru un pliki metas iekšā. Vilnis: nu tava sieva tiešām neparasta. Es: ir ir, pats brīžiem brīnos. Vilnis: a kā jums laulības dzīve? Es: viss ok! Vilnis: greizsirdīgs uz viņu neesi, viņa taču tikko aiz muguras? Es: šādos pasākumos atļaujam viens otram visu. Vilnis: ja te būtu dāma, tad tu viņu arī varētu izdrāzt un sieva neko neteiktu? Es: jā, tieši tā. Vilnis: bet ikdienā, tā nedarāt. Es: ikdienā nekrāpjam. Vilnis: nu baigi. Es: kušš, šie nāk atpakaļ. Sieva ar Kārli abi jau no jūras ārā un nāk pēc dvieļiem. Kaut ko visu laiku abi runājas. Kad pienākuši tuvāk, dzirdam, ka Kārlis: bet vīrs neko? Sieva: nē, jo abi atļaujam viens otram. Kārlis: tad es rīt jebkurā laikā varu ar tevi sarunāt paseksot? Sieva smaida: tu gan kārumnieks. Kārlis: bet tu esi dievīga. Sieva: rīt mēs te pēdējo dienu, pirmdien no rīta braucam mājās, tā kā rīt vakarā droši vari atnākt pie mums. Kārlis: pa dienu arī varu fiksi piekātps. Sieva: nu tu gan esi žiperis. Kārlis: tad varu? Sieva: nu labi, pusdienas laikā. Kārlis: super. Sieva: būs jādala mani ar vīru. Kārlis: vienalga, ka tik tevi atkla nobaudīt. Sieva: izsalcis esi kā traks. Kārlis: esmu esmu. Abi sak iet uz mājas pusi. Mēs ar Vilni pēc brīža fiksi pa mazu taku laižam uz mājas pusi, lai būtu pirmie tur. Vilnis pa ceļa: klau, sīkais laikam ieķēries tavā sievā. Es: tā izklausās. Vilnis: man parunāt ar viņu? Es: nē, mēs tāpat rīt te pēdējo dienu. Vilnis: ok. Jau bijām pie mājas, klusi iegājām, apsēdāmies pie galda un gaidījām abus palaidņus. Ienāca iekšā sieva, Vilnis: kur Kārlis? Sieva: aizgāja mājās. Vilnis: es ar laidīšu, vēls jau. Sieva: rītvakar.. Es pārtraucu sievu: es jau Vilnim teicu, ka rīt mēs pēdējo vakaru. Sieva: skaidrs. Es: uzaicināju rīt uz atvadu ballīti. Sieva plati smaidot: ak ballīti. Vilnis smaidīdams pieceļas no galda: labi, līdz rītvakaram. Sieva koķetējot: gaidīšu. Ar sievu pēc ta iemalkojām pa glāzītei pie galda un pārrunājām šīvakara notikumus, kas kuru uzvilcis un kā kurš juties kurā brīdī. Sievai prasīju, ko tik ilgi pazuda uz peldi. Sieva teica, ka Kārlis esot lūdzis vai varot vēlreiz viņu pabaudīt, esot superīga. Es: bet mēs tevi pirms peldes trijatā pamatīgi piepildījām. Viņa: zinu, bet viņš tik mīlīgi lūdzās, plus vēl ārā tik silts, un viņš tik uzmanīgi solijās paņemt mani dupsītī, gribot iemācīties sniegt sievietei baudu. Es: tad viņš tevi izmīlēja dupsītī? Sieva: aha, bija feini, tik uzmanīgi un izjusti, lai jau jaunais papriecājas, viņš kā apracis uz ānusiņu. Es: tā izskatās un uz tevi ar. Sieva: ir ir. Tā nu abi bijām jau izmalkojuši glāzītes un gājām gulēt. No rīta brokastojot zvana Andris, saka, ka šodien ar Janu pirms pusdienas laika atbrauks, varēsim kopā pasauļoties un vakarā kopā padraiskoties. Es: Mums jau ir viens baļļuks aizrunāts ar vēl diviem draugiem. Andris: opā, nu jūs gan draiskuļi, kas pa draugiem? Es: divi vietējie čaļi. Andris izbrīnīts: divi čaļi, es domāju pāris. Es smaidot: jā divi bračkas. Andris: nu skaidrs, tad vakars solās būt karsts. Es: nu ja jūs abi būsies, tad būs ļoti karsts. Andris: labs ir, tad līdz vēlākam, paziņošu jaunumus Janai. Pēc sarunas izstāstīju sievai par Andri un Janu, sieva priecīga: nu tad Jana varēs nobaudīt Viļņa milzeni. Es: nu jūs sievietes. Paēdēma brokastis un aizgājām uz jūru pēc pāris stundām pludmalē parādījās Andris ar Janu, satikāmies parunājām, pastāstījām kā mums te gājis pēdējās dienas. Pasauļojāmies vēl stundu un Andris aizsūtīja dāmas uz māju, lai sagatavo pusdienas, mēs pēc brīža iesim, Andris gribot ar mani divatā parunāt. Abas dāmas gorīdamas dupšus gāja uz mājas pusi un visu laiku atskatījās, kā mēs kāri viņas vērojām. Kad bijām divatā, Andris man pastāstīja, ka gribot precēt Janu un prasīja manu viedokli. Parunājām kādas desmit minūtēs, gala lēmums, jāprec nost, forša sieviete, un šie mūsu pasākumi laulību nebojā, ja abiem vienāda uztvere. Ejot pie vasarnīcas, likās dīvaini, ka durvis bija aizvērtas. Andris atvēra durvis, baigais klusums, abi ejam iekšā, virtuvē neviena nav, ejam guļamistabā, opā. Vīrietis guļ kails gultā, Jana pilnīgi kaila uzsēdusies uz vīrieša sejas bauda kā šis aplaimo viņu ar mēlīti, tikmēr sieva arī pilnīgi kaila uz ceļiem pie gultas sūkā locekli. Andris: oho, nu gan pusdienas. Jana skatās uz mums ar pārlaimīgu un apmierinātu smaidu: saldas pusdienas. Es: Kārli tas tu. Kārlis: aha; un turpina aplaimot Janu. Andris: un ko mums darīt? Sieva atrauj savas lūpiņas no Kārļa locekļa: tu varētu mazāk runāt un mācīties no Kārļa. Andris momentā bikses nost un taisās līst gultā. Sieva atkal atraujas no Kārļa locekļa: ne jau gulēt, bet pastrādāt ar mēlīti. Andris: oi, atvainojos. Un pēc mikrļa jau Andris pieplacis pie sievas caurumiņem ar savu mēlīti. Es: un ko man? Jana koķetējot: nāc šurp saimniek. Es jau pēc dažām sekundēm ar piebriedušu locekli stāvu gulta pretī Janai un viņa tik kvēli to sūkā un laiza, ka mans draudziņš jau pēc minūtes gatavs eksplodēt. Jana to sajusdama atraujas un saka: oho, kā viens uzvilcies. Es: ir ir, nedaudz jāpiebremzē. Jana: nāc šurp. Viņa satver man locekli savā plaustā un pievelk to savām lūpām tuvāk un atkal sāk sūkāt. Esmu tā uzbudināts, sieva sūkā Kārļa locekli un visu laiku kunkst, jo Andris ar mēlīti tik ļoti plosās pa viņas caurumiņiem, viņš laiza gan mincīti gan dupsīti, ar vienu roku spaida sievas krūtis ar otras pirkstiem plosās pa mincīti, ta pa dupsīti un tik laiza caurumiņus. Jūtu, nu viss es tūlīt eksplodēšu, gribu atrauties no Janas kvēlām lūpām, bet viņa neļauj, viņa tik sāk sūkt manu locekļa galviņu arvien stiprāk un stiprāk, līdz es beidzu viņai mutē, viņa tik sūc un sūc ar savām lūpiņām manu locekļa galviņu, esmu septītās debesīs, tik pumpēju un pumpēju savu spermu Janas mutītē. Andris: he, viens jau beidza. Es: oi kā beidzu. Jana atbrīvoja manu locekli no savām lūpiņām: gardas pusdienas. Es apsēdos kubkrēslā un vēroju četrotni. Sieva atrāvās no Kārļa locekļa, paskatījās uz mani: palaidnieks. Es tik atsmaidīju. Sieva: Andri tu jau esi visu tur tā sagatavojis, ka es tūlīt beigšu, dod taču man viņu. Andris: kāda runa; viņš pēc mirkļa jau bija uz ceļiem aiz sievas, satvēra savu locekli, pabraucīja to gar sievas caurumiņiem un teica: kurā? Sieva: izvēlies pats. Andris: brīnišķīgi. Viņš ieslidināja savu locekli gandrīz līdz olām sievas mincīti. Sieva pusbalsī ievaidējās. Jana: jaunieti mācies. Jana nokāpa nost no Kārļa un notupās četrāpus pret sievu un Andri. Kārlis iekārtojās aiz Janas: kurā caurumiņā vēlies. Jana: izvēlies pats, tu jau tur abus caurumiņus. Kārlis skatās uz Andri, Andris smaidīdams: viss ok, drošāk. Kārlis satver locekli un spraucas Janas dupsītī. Jana: ak tu kārumnieks. Sieva: ir ir viņš kārumnieks. Andris: es arī; un pēc mirkļa jau Andris iekaro ar savu locekļa galviņu manas sievas ānusiņu. Sieva: mmm kārumnieks. Skats vienārši lielisks, abas dāmas četrāpus viena otrai pretī, Jana gultā, sieviņa pie gultas abas tiek drāztas dupsītī, abām krūtis šupojās šurpu turpu, dupsīši plikšķinās pret Andra un Kārļa gurniem, jo čaļi jau iekarojuši dāmu ānusiņus visā locekļa garumā. Tā viņi visi baudpilni elš un vaid, es sēžu kubkrēslā un masēju savu puscieto locekli. Skats brīnišķīgs, abas dāmas ik pa laikam uzmet skatienu man un uzsmaida, sieva tik rāda baudpilnu sejas izteiksmi, labi zinot, ka mani tas tracina, jo nejau es viņu tagad izmīlēju. Vienu brīd Kārlis sāk elsot skaļāk, Jana: neapstājies, turpini. Viņā pati cenšas šūpoties šurpu turpu, lai Kārlis var arvien spēcīgāk ņemt viņu dupsīti, abi sāk arvien skaļāk un skaļāk vaidēt, līdz abi eksplodē, Janas un Kārļa grimmase izsaka visu, mēs pārējie trīs saskatāmies un nosmaidām. Kārlis pieplok pie Janas, piespiedies cieši viņas dupsītim un ik pa laikam abi notrīs. Jana tik nokustina dupsīti un Kārlis iekunkstas. Mēs ar Andri saskatāmies un nosmaidām. Jana: tik jauns un tik prasmīgs. Sieva: es viņu apmācu. Jana: laba skolotāja. Es: viņa tev visus gatava apmācīt. Andris: es ar mācos. Visi sāk smieties. Sieva: Andri, beidz māžoties un nodari lietas. Andris: tu daudz runā, Kārli iedod viņai sakopt savu locekli. Kārlis pārlaimīgs nosēžas gulas malā un sieva sāk viņam sūkāt pusmīksto locekli. Andris sāk sievu dupsīti arvien ātrāk un stiprāk drāzt. Viņā knapi spēj tvert ar lūpiņām Kārļa locekli. Jana pienāk man klāt un iečukst ausī: vakarā gribu tevi savā dupsītī. Es klusi: sarunāts. Viņa nosmaida un pārlaiž roku manam loceklim, pēc tam paņem kleitiņu un aiziet uz virtuvi, es aiz viņas. Virtuvē saģērbjamies un dzirdam, ka iztabā briest kulminācija, jo sieva sāk kunkstēt arvien skaļāk, līdz pusbalsī ierēcas kā mežonīga kaķene, abi ar Janu saskatāmies un nosmaidam. Dzirdam no istaba Andris: nu tu atkal šitā ļāvies. Sieva: tāda esmu. Andris: saimniekam paveicies. Sieva: tev ar, tu taču tikko dabūji. Pēkšņi Kārlis parādās virtuves durvīs: ok, līdz vakaram; un aizlaižas prom... (turpinājums sekos..) (paris6paris9 at inbox lv)